Deivids Botello | Fotogrāfija: Twitter profils.
Deivids Botello eViņš ir no Madrides un plašsaziņas līdzekļos pazīstama seja, īpaši kā vēstures izplatītājs. Tas ir arī rakstnieks un scenārists un tādu programmu vadītājs kā Punkts par vēsturi y tas ir cits stāsts, Telemadrid, ar arī autoru Karmena Sančesa-Risko kā partneris. Starp viņa grāmatām ir Follones, mīlas dēkas, nesaprātīgas attiecības, sapīšanās, darīšanās un citi notikumi no XNUMX. gs., Vikingiem nebija ragu. o Filips Skaistais. nozieguma anatomija.
Šajā plašajā intervija Viņš stāsta par savu karjeru un daudzām citām tēmām. Es ļoti novērtēju jūsu līdzjūtību un pavadīto laiku.
Deivids Botello — intervija
- LITERATŪRAS JAUNUMI: Rakstnieks, komunikators, producents, televīzijas vadītājs... Vai ir kāds īpašs aspekts, kurā jūtaties ērtāk?
DEIVIDA PUDELE: Es parasti sevi iepazīstinu kā rakstnieks un scenārists. Kas ir bijis burtu krustojums. Tā ir profesija, kuru esmu attīstījis visvairāk, kurā man vienmēr ir ko mācīties un kurā jūtos visērtāk.
- AL: Vai jūs varat atgriezties pie pirmās izlasītās grāmatas? Un pirmais stāsts, ko jūs uzrakstījāt?
DB: Tā bija bērna versija Olivers Tvists (kā ir), no kolekcijas Biedrs, no izdevniecības Sima. Tā bija pirmā grāmata, ko viņi man iedeva. Es pavadīju savu dzīvi lasot viss, kas iekrita rokās, bet mājās grāmatu bija maz. Šo man uzdāvināja daži kaimiņi, kad man bija seši gadi. Es to glabāju kā zeltu drānā kopā ar gandrīz visām bērnībā lasītajām grāmatām. Savvaļas zvans, Hollisters, Pieci, Hulio Verns…
tas stāsts
Pirmais mans uzrakstītais stāsts bija dzejolis. ES biju trešā daļa no GBS. Mana vecmāmiņa Lala, kas man mācīja lasīt un katru vakaru stāstīja stāstus, tikko bija mirusi. Tajā pašā gadā mēs pārcēlāmies. Māja bija lielāka, bet man bija skumji. Viņš bija jauns skolā, un viņam bija bail. Es vienmēr sēdēju pēdējā rindā. Kādu rītu, skolotājs dons Alfredo lūdza, lai mēs viņam kaut ko uzrakstām. Un tas dzejolis iznāca. Es braucu no svētceļnieks, kurš nepārstāja ceļot. Laikam es raudāju, lai ļautu man skriet. Vai varbūt es vienkārši gribēju atrast savu vietu pasaulē. es nezinu…
Donam Alfredo tas patika, un viņš lūdza man to nolasīt skaļi visas klases priekšā. Man joprojām ir tahikardija, kad to atceros. Beigās mani uzrunāja daži kolēģi. Laikam viņi man to teica viņiem patika. Bet viss, ko es atceros, ir viņu smaidi. Rokas siltums uz pleca. Atvieglojumu sajūta. Tajā dienā es atklāju, ka rakstīšana ir veids, kā būt mīlētam.
Erakstnieki un varoņi
- AL: Galvenais rakstnieks? Jūs varat izvēlēties vairākus un visus laikmetus.
DB: Visā manā dzīvē man ir bijuši dažādi uzliesmojumi... Man bija mirklis Jules Verne, tāpat kā visi; tad es gāju cauri Dž.Dž. Benitess, līdz man pietika ar zirgiem un Troju. Pusaudža gados man bija amors ar daudzām masām Ortega un Gaseta un viņa pētījumi par mīlestību, kā saprast Castilla de Antonio Mačado, ar kapteiņa pantiem Neruda. Lorka lika man lidot ar dzejas dramatisko spēku. Aleiksandrs Es pieķēru vairāk nekā vienu zobenu kā lūpas. Borges pārliecināja mani par īsuma nozīmi. Bukowski iemācīja man neķītrās valodas izteiksmīgo spēku. Džozefs Kempbels man pastāstīja par varoņa ceļojumu ap ugunskuru.
Un mani vārdu zīlītes ir sarecinājušas Paco SlieksnisEņģelis Gonsaless, García Márquez, Bobs Dilans, Buero Valleho, Lopes de VegaLuiss Garsija Montero Kalderons, Pēteris Šafers, Čehovs... Pārlasot sarakstu, es saprotu, ka ir daudz dzejas, nedaudz teātra, maz stāstījuma un mazāk mēģinājums, kas ir žanrs, kuru praktizēju visvairāk.
Es pabeidzu darbu ar savu otru apsēstību: Huans Antonio Sebrians, Concostrina Snow, Huans Eslava GalānsJēzus Callejo Hosē Luiss Korāls...
- AL: Kādu grāmatas varoni tu būtu vēlējies satikt un izveidot?
DB: Dons Kihots. Visiem. Viņš ir apaļš raksturs. Tas mani ir pavadījis vairāk nekā jebkurš cits. Tā ir vienīgā grāmata, kuru esmu pārlasījusi vairākas reizes. Es redzu sevi mazliet cīnāmies ar vējdzirnavām, sajaucot ganāmpulkus ar ienaidnieka armijām un akli šūpojam zobenus pie vīna kabīnēm. Dons Kihots Man tas šķiet daudz reālāks nekā Servantess. Man ir mazāk grūti iedomāties, ka viens brauc ar bruņām četrdesmit grādu temperatūrā Lamančas saulē, nekā otrs, kurš paceļ pildspalvu.
Muita un lasījumi
- AL: Vai ir kādi īpaši ieradumi vai paradumi, ja runa ir par rakstīšanu vai lasīšanu?
DB: Man ir nācies rakstīt redakcijās, kurās valda rosība, bāros, bibliotēkās, parkos... Galvenokārt, ES rakstu mājās. Esmu viens no tiem laimīgajiem puišiem, kam ir telpa ar gaismu, liels ekrāns un grāmatas, daudz grāmatu. Es burtiski pavadu savu dzīvi rakstītu vārdu ieskauta.
- AL: Un jūsu vēlamā vieta un laiks, lai to izdarītu?
DB: Man ir tik daudz darba, ka es nevaru iegūt izsmalcinātu. Es rakstu tieši augšā, no rīta, pēc ēšanas, pēcpusdienā, naktī un/vai rītausmā. Izejot no mājām, datoru parasti nēsāju līdzi.
Tas pats notiek ar lasīšanu. Es nevaru iziet no mājām bez savas e-grāmatas. Ne bez manas e-grāmatas. Man patīk lasīt jebkur.
Lai gan, bez šaubām, labākā vieta, kur izbaudīt lasīšanas prieku, ir gulta. No rītiem, kad dzīve to atļauj. Un vienmēr, vienmēr, naktī. Es nevaru iedomāties iespēju iet gulēt, kādu laiku nelasot. Man ir draugs ar emuāru sauc Lai miegs mani sasniedz lasot, un es nevaru būt vairāk fans. Tas ir mans vienīgais lasīšanas hobijs. Mana lasīšanas kaprīze. Mans netikums. Iekrītot Morfeja rokās, kamēr vārdi izgaist acu priekšā.
- AL: Tas vēsturiskais brīdis, kas jūs visvairāk piesaista?
DB: Man vairāk patīk stāsti nekā mirkļi. Esmu atradis brīnišķīgus stāstus XNUMX. gadsimtā, katoļu monarhu valdīšanas laikā, Madrides Karaliskajā pilī, puspasaules ielās, Alhambrā, Gaudi Barselonā... Ja man būtu jāizvēlas, es vēlētos veltīt daudz vairāk uzmanības šim mītiskajam laikam, meklē uguni, kurā cilvēki iemācījās visu.
Deivids Botello - Projekti
- AL: Ko jūs tagad lasāt? Un rakstīšana?
DB: Lasot esmu mazliet piespiedu kārtā un diezgan nekārtīgs. Tāpēc es dodos uz trantrānu ar vairākām grāmatām vienlaikus: Spānijas pilsoņu karš, autors Hjū Tomass, mīksts izdevums, kas nokrīt no lapām. Valle Inclán un neparastais gadījums ar vīrieti ar rentgena stariem acīs, no La Felguera Editores, ko viņi man iedeva kursa laikā, un es ar nepacietību gaidīju, kad sākšu sākt. Kabeza de Vakas odiseja, Rubén Caba un Eloísa Gómez Lucena, darbam. Garākā nakts, autors Karloss Gibaja, jo vienmēr ir jānēsā a dzeja.Ģeogrāfija ir liktenis, autors Ians Morisons, jo es nekad nepārstāšu mēģināt mācīties angļu valodu. Tagad, kad sāku brīvdienas, es mēģināšu izlasīt stāstījumu, kas ir mans pastāvīgais neapstiprinātais konts.
Y Es nekad nepārstāju rakstīt, īpaši skriptus saviem projektiem. Es tikko izlaidu šovu par Toledo un es noplūku vienu no Cabeza de Vaca. Ir dažādi melnraksti no gabaliem par Madrides vēsturi. Man ir a redakcijas uzdevums tik nesen ka joprojām es nevaru dalīties. Un man vienmēr ir vairāki projekti, pāris romāni, luga, seriāla pilots, divas vai trīs dokumentālās filmas... Paskatīsimies, vai skan flauta un es velku caurumus, lai dotu viņiem nelielu grūdienu.
Apskatīt
- AL: Kāda, jūsuprāt, ir publicēšanas aina?
DB: Viens no maniem mīļākajiem hobijiem ir apmaldīties grāmatnīcās. Kļūstot vecākam, man arvien vairāk reibst galva, zinot, ka nekad nesanāks izlasīt pat pusi no grāmatām, kas tajā laikā ir pārdošanā... Tik daudz piedāvājumu mani pārņem.
Es kā autors varu teikt tikai to, ka man ir paveicies. Apzinos, ka videi, kurā darbojās pirms divdesmit gadiem satiktie izdevēji, kad izdevu savu pirmo grāmatu, nav nekāda sakara ar mainīgo pasauli, kurā dzīvojam šobrīd. Galu galā būs taisnība, ka neviens nevar peldēties divreiz vienā upē, it īpaši nemierīgā upē.
Sakaru tirgus (televīzija, radio, izdevēji...) piedzīvo krīzi digitālā identitāte. Nav citas izvēles, kā pielāgoties vai mirt. Un turpini peldēt.
- AL: Un visbeidzot, ko, jūsuprāt, nākotnes hronikas teiks par tagadni, kurā dzīvojam?
DB: Es nezinu, ko teiks hronikas, bet esmu pārliecināts, ka, ja mēs būtu tur, lai to redzētu, mēs būtu pārsteigti. Vēsturniekiem ir priekšrocība, jo vēsture ir rakstīta daudz labāk no nākotnes. Neviens nevarēja paredzēt, ka Kristietība Tā būtu dominējošā reliģija pusē pasaules. Un, kad tas jau bija fakts, pagātnes interpretācijas veids mainījās. Tie, kas pārdzīvoja Austrijas erchercoga slepkavību Sarajevā, nezināja, ka pēc gadiem kāds sacīs, ka tas ir izraisījis Pirmais pasaules karš.
Dziedāt zem lietus, Brokastis ar dimantiem o Āfrikas karaliene Viņi pat netika nominēti Oskaram kā gada labākā filma. Iedomājieties, ja kāds būtu teicis Hičkokam, ka septiņdesmit gadus pēc tam, kad akadēmija to noraidīja, Psihoze tiks uzskatīta par vienu no labākajām filmām kino vēsturē. Un varbūt neviens par mums nerunās, kad būsim miruši. Kas zina, ko nākotne teiks par tagadni? Varbūt viņi pat neatceras COVID. Un Filomena būs tikai tā, kurai patīk dziedāt.